Lasīja Betija Vildiņa, Siguldas Valsts ģimnāzija 4 zvaigznes
Grāmatā ir galvenokārt autores mammas Lidijas Manfeldes atmiņas no bērnības.
Visvairāk par dzīvi Sibīrijā. Grāmatā ir dažādi attēli, ko uzņēmis autores vectēvs
Kristaps Manfelds. Attēli stāsta vairāk, tie pasaka to, ko nedrīkst vai nevar pateikt ar
vārdiem. Tā viņš teica.
Kā jau visi stāsti par Sibīriju, tas nav nekāds piedzīvojums sapņu un brīnumu valstībā.
Izņemot atsevišķus stāstus, kurus lasot varēja pasmaidīt, lasīt ir skumji. Nav jāraud, bet
nav par ko smieties vai priecāties. Atšķirība no citām grāmatām par Sibīriju, tā nerada
naidu pret krieviem. Tie pat dažbrīd ir draugi, izpalīdzīgi. Tā bija patīkama atziņa, kas
nedaudz iesildīja sirdi.
Grāmatā ir mazi stāstiņi, katrs par kaut ko savu. Tie nav savstarpēji saistīti, nav gluži
hronoloģiskā secībā. Tas ir viegli, ja nav ļoti daudz laika lasīt. Var pārtraukt jebkurā
brīdī.
Grāmata pie manis atnāca pēc skolotājas ieteikuma. Es nenožēloju, ka izvēlējos izlasīt,
jo tas bija citādāk nekā pierasts uzzināt par Sibīriju.
Iesaku izlasīt, lai gūtu ieskatu par šo latviešiem ļoti nozīmīgo vietu. Lai saprastu, ka
nebija viegli, cilvēki mira, bet varēja arī izdzīvot. Lai gan pēcvārds nav neko priecīgs,
grāmata ir daudz maz uz cerīgas nots.